Un arā ir silti

Dažādi

Burts aiz burta

Man patīk rakstīt. Ne ar roku. To jau es esmu diezgan atmācījusies (ak, mūsdienu datorlaikmets), bet bakstīt burtiņus klaviatūrā. Šķiet, ka būtu gatava grāmatu sarakstīt, lai tik tās domas raisītos un sietos un piņķerētos un lidotu. Lai arī cik burvīgi ir saņemt roku rakstītus apsveikumus vai vēstules, tomēr no manis, vismaz pagaidām, diez vai kāds saņems. Mans rokraksts nekad nav bijis tas skaistākais, lasāmākais, vienādākais. Katram teikumam savs slīpums un stils :D Tāpēc priecājos par tehnoloģijām, ka rezultāts vienmēr ir baudāms – fonts un izmērs atšķiras tikai tad, ja tā ir iecerēts un viss teksts ir smukās līdzenās līnijās. Un tas man patīk vislabāk. Pēdējā laikā (vairāk iepazīstot sevi) arvien vairāk sevī saskatu pedanti un kārtības un režīma mīlētāju. Un šajā procesā atklāju jaunas nianses tam, kas jādara, lai justos labāk un dabūtu sajūtu, ka dzīvoju arvien pilnvērtīgāk un izbaudu/ izmantoju dzīves piedāvātās iespējas. Profesionālajā jomā ir nedaudz pamainījušies darāmie darbi un no konkrētuma nākas mazliet aizplūst un darāmos darbus censties uzrakstīt ne konspektīvi un konkrēti piecos vārdos vai teikumos, bet tā, lai saprotams ir arī citiem. Un vēl kādu teikumu pa virsu, lai smukāk un skaidrāk. Kopš universitātes pabeigšanas bija beigusies arī nepieciešamība rakstīt. Un to jūt. Lai gan nu jau kļūst labāk. Jūtu, ka atraisīšanās notiek un teksti sāk plūst. Un jūtu, ka tā man ir tāā pietrūcis.  Pilnīgi izbaudu procesu. Piesakos kādam rakstniekam ar roku uzrakstītu grāmatu pārrakstīt J Lai tik rokraksts saprotams un fakti nav jāpārbauda.  Tas man būtu tādas kā meditācijas vietā. Ja neviens nepieteiksies, būs vien maniem lasītājiem/ skatītājiem lasīt manus tekstus. Kas nu nāks ārā.

Šķiet, ka tas bija žurnāls Una, kur Igo intervijā atgādināja (ja vien tagad kaut ko neputroju) – lai sasniegtu profesionalitāti (vai vērā ņemamu līmeni) jebkurā jomā/ darbā, tas ir jādara katru dienu vismaz 3 stundas 5 gadu garumā. Tas ir tā pa nopietno, vai ne? Ja es katru dienu rakstītu vismaz trīs stundas, tad pēc dažiem mēnešiem, to visu izprintējot, iegūtu biezu grāmatu ar neveiksmīgiem vārdu savārstījumiem. Bet kas tā būtu par meditāciju! No manis plūstu miers un apkārt lidotu eņģelīši :D Tas ar sarkasmu, protams. Tomēr jāmēģina atrast laiks darīt to, kas patīk, ko vajag, lai justos labi (ja vien tas kādā veidā nesāpina citus). Kaut pa pusstundiņai dienā. Attīstīt sevi un justies labi.  

Pelēkā akmens zīmes