Polija. Diena 7 - 02.07. Noslēgums un viss pārējais.

Mostamies agri un lēnām pakojamies. Brokastis ir labas :) Īpaši ar svaigi gatavotu kafiju, jo šeit ir kafijas automāts. Gribam mājās līdzīgu! 

Pa ceļam ir doma piestāt Bialostokā un sagādāt kādus suvenīrus mājiniekiem, bet izrādās, ka svētdienās maz kas strādā. Tā nu veikali un līdz ar to suvenīri un našķi izpaliek. Par to gan nesērojam :) Braucam uz Lietuvu. Kur tieši - jāsameklē naktsmītne un tad jau būs skaidrs. Ir izdomāts aptuvenais reģions - Kauņa, Viļņa un mazākas pilsētas pirms tām. Ja nu galīgi nekā, tad var braukt mājās, bet tas nav kā pirmais variants. Nu jā - mums par pārsteigumu, mums derīgu nakšņošanas variantu (prasības un cena) nav nemaz tik daudz. Un tie, kas ir, ir ar piezīmi - nav piemēroti bērniem. Koa? Beigās gan atrodam dzīvoklīti Viļņā, kur arī nakšņosim. Pirms tam tuvējā iepirkšanās centrā (Akropolis) ieturam vakariņas. Nezinu vai lietuvieši nošpikojuši no mūsu vietējā Lido vai tur ir vienkārši cits nosaukums, jo viss pārējais izskatās tieši tāpatās (tikai tie tērpi darbiniekiem nedaudz citādi), vakariņojam Lido veidīgajā Delano (vai ļoti līdzīgs nosaukums). 

Nākošajā rītā ceļamies, sameklējam vietu brokastīm - šoreiz 4square iesaka Kavos era. Nav stipri lēti, bet ir garšīgi, kas mums arī ir svarīgi. Un tad ripojam uz Rīgu. Mājas, mīļās mājas! :)

Bilde no Artura krājumiem

Polija ir burvīga valsts! Ceļi ir labāki kā Lietuvā un daudz labāki kā Latvijā :) Vietām atļautais ātrums ir 140 km/h - forši (līdz brīdim, kad viena fūre izdomā apdzīt otru, bet ātrāk par 90 km/h pabraukt nevar) :) Tūristu apmeklētākās pilsētas ir pilnas ar reklāmām - neforši :D Pirms brauciena šķita, ka Polija ir ļoti lēta valsts. Tā nu diemžēl nav (vai arī vairs nav). Vienīgais, kas tiešām ir lētāk - pārtika un ēšana kafejnīcās/restorāniņos. 

Re kur arī KARTE

Polija. Diena 6 - 01.07

Ceļamies, brokastojam un beidzot izlemjam, ka tālāk dodamies uz Ļubļinas pusi - virziens mājup. Ceļojums mums ieplānots bija tikai uz Zakopani. Pārējo tā teikt “pa ceļam” un vadoties pēc situācijas. Visu rītu gāž lietus. Esam priecīgi, ka braucam prom nevis ierodamies. Tās izstaigātās takas lietus laikā būtu ekstra bīstamas un pat neizejamas ar mūsu ekipējumu un piecgadnieku pie rokas. Atkrīt arī plosti pa Duņajecku tā vienkāršā iemesla dēļ, ka līst. No cukura neesam, bet tāda izklaide lietus laikā nesajūsmina.

Garais ceļš uz Ļubļinu. Izlemjam braukt tā, lai netrāpam uz ceļa, pa ko braucām iekšā Zakopanē. Tā nu pa mazajiem ceļiem vairāk nekā sešas stundas ceļā – ar nelielām pieturām, lai uzpildītos un kaut ko uzkostu. Pa ceļam meklēju naktsmītni. Kamēr skatos un salīdzinu airbnb un booking, tikmēr izvēlētais iespējamais variants ir palaists garām un tiekam pie otrā un vienīgā airbnb  varianta Ļubļinā mūsu cenu kategorijā. 

Plānos lielākais iepirkšanās centrs Ļubļinā - Atrium Felicity (vajag tak apskatīt poļu lētās cenas) Lieliskākie tūrisma objekti jau būs slēgti, tāpēc konkrētu plānu nav.

Pilsēta izrādās ne pārāk liela, viegli caurbraucama. Iepirkšanās centrs ne stipri lielāks par Rīgas iepirkšanās centriem. Es pat teiktu – mazāks. Cenas neatšķiras no LV cenām, tāpēc nopērkam tikai to, kas labs piedāvājums – bērnam velošortus un sev smuku jaku. Arturs savai gaumei (un pa izcilu cenu) neatrod neko. Pirkt tikai pirkšanas pēc neuzskatām par vajadzīgu. Tur arī ieraugām Hocus pocus stila ēstuvi – visi ēdieni par vienu cenu uz 100 gramiem, kur arī vakariņojam. Šitādu es gribu Rīgā :)
Pa ceļam uz naktsmītni, pamanam vecpilsētu. Laika pietiek, steigas nekādas un spēka daudz - jāiet pastaigā. Vecpilsētas ir katras pilsētas interesantākā daļa. Apstājamies tirgus tuvumā. Pat nepaspejuši noslāpēt auto motoru, spoguļos manām čigānu bariņu ar krūzītēm rokās dodamies uz mūsu auto pusi. Skaidrs, meklēsim citu vietu. Ne cik tālu novietojam mašīnu bezmaksas un beznodevu stāvvietā, kur apkārt čigānu paskata ļaudis nemana. Uz soliņa gan sēž viens īpaši saguris vīrietis, bet drīz arī viņš līgo tālāk. Izskatās, ka mašīna būs gana labā vietā.

Ļubļinas vecpilsēta ir neliela, ātri izejama (vēl jo ātrāk, ja apkārt staigā ļoti tumši mākoņi). Saldējums ir daudz lētāks nekā Zakopanē un porcija ir vismaz 2x lielāka. Par to prieks ne tikai bērnam :) Mūsu Ļubļinas naktsmītnes īpašnieks iesaka uzkāpt Trīsvienības tornī, no kā paveroties burvīgs skats. Diemžēl, google rāda, ka tas strādā tikai no 9:00 - 15:00, kas mūsu gadījumā ir jau sen garām. Virzoties atpakaļ uz mašīnu (ar līkumiņu) uzejam nelielu parku ar strūklakām. Izskatās interesanti, jo naktī tās varētu būt izgaismotas ar dažādu krāsu gaismām. Nedaudz papriecājamies par to, ko redzam un dodamies tālāk. Sazin cikos ieslēdz tās gaismas. Ap astoņiem/deviņiem ārā vēl gaišs.

Atkal ļoti vēlu – īsi pirms deviņiem ierodamies naktsmītnē. Nu šī ir kaut kas! Ļoti viesmīlīgs saimnieks, interesanti apartamenti un ļoti ļoti mīlīgi suņi! Plus, mums piesola brokastis :) Nemaz nav slikts variants! Izmantojam saimnieku viesmīlību un sametam mazgāties sasviedrēto drēbju kaudzīti. Sola, ka rīt tīras un sausas atdos atpakaļ :)

Polija. Diena 5 - 30.06

Šī ir Polijas tūrisma gandrīz nesezonas pēdējā dienā, kas nozīmē, ka atlikušo vasaru cenas būs augstākas visam. Mums šī ir pēdējā plānotā ceļojuma diena un pēdējā diena Zakopanē. Ko tālāk - vēl jādomā. 

Rīts Zakopanē iesākās visai cerīgi - silta nakts, ap septiņiem no rīta saulīte. Tā kā brokastis paredzētas tikai deviņos - pārējie guļ. Es izmantoju laiku piekārtot drēbes un nedaudz pieķerties rakstīšanai. Apmēram pēc pusstundas kļūst nedaudz tumšāks. Atkal savelkas tumšāki mākoņi un ir skaidrs, ka arī šodien bez lietus neiztiks. Izskatās, ka tas, kur turpināsim ceļu būs atkarīgs nevis no apskates objektiem, bet no tā, kur tas lietus nav :D

Brokastis izrādās visai vidējas. Nekas īpašs. Viena siera šķēle, dažas gaļas šķēles, piektā daļa tomāta, piecas gurķa šķēles, omlete un kafija/tēja. Grūti nosaukt par bagātīgām kā tas pieminēts booking :) Šodienas plāns ir Gubalowka. Tumšie mākoņi mus nebiedē - vakar jau izmirkām. Ieliekam jakas somā un aiziet! Aizejam līdz stacijai, kur startē/finišē funikulieris un izlemjam, ka gribam kāpt augšā nevis uzviziāties (taupīsim). Izpalīdzīgs stacijas darbinieks parāda mums ceļu uz taku, kur arī dodamies. Ūuuu – izrādās apzīmēta kā melnā taka. Tam pārāk lielu uzmanību nepievēršam – dodamies tik uz priekšu. Nav tik traki tā trase. Augstums ar tak nav tas lielākais. Endomondo uzrāda, ka 2 km gājām kādas 40 minūtes. Jā, viegli nebija. Vietām. Bērns gan pārsteidza. Šķiet, ka šitādas atrakcijas viņam patīk. Ja vakar ejot pa salīdzinoši līdzenu gabalu uz/no Morskie oko, dabūjām dzirdēt čīkstēšanu, tad te uzrāpās priecīgs. Izrādās, ka tur augšā kārtīga iepirkšanās iela izveidota, tāpēc puika dabū saldējumu :) . OK, bizness... Atpakaļ gan izlemjam braukt ar pacēlāju. Jātaupa spēki, jo izlemjam, ka laika daudz, laikastākļi normāli, tāpēc dosimies uz Gievontu! Šo virsotnes apmekējumu mums ierosināja bērns. Parādījām - re kur paskaties - kalns ar krustu galā! Uzprasījāmies :D Dabūjām pretī - gribu tur uzkāpt! Nu ja grib - tad jādodas :) Braukšana lejā ar pacēlāju ir pareiza izvēle – bērns sajūsmā. Mēs ar! :) Nedaudz gan bailīgi, toties prieks, ka bērnam prieks un sajūsma!

Lejā iekš tūrisma informācijas centra dabūjam kalnu taku karti, cukerņas (konditoreja) Samanta (iesākam) uzņemam cukuru un čāpojam uz Gievontu. Izrādās, ka vienas no taku sākumiem ir visai netālu no mūsu viesnīcas – burtiski ielas galā. Ak, tad nu skaidrs, kur devās visi tie tūristi, kuri no rīta devās mums pretējā virzienā. Kopumā gan izskatās, ka mums bija pareize pieeja doties uz virsotni nedaudz vēlāk, jo trase (sarkanā) ir visai tukša. Kāpiens gan nav tas vieglākais, toties ir interesants, bet piecgadnieks (gandrīz sešgadnieks) tiek galā ļoti labi. Vienīgais, ko pēc nelielas atpūtas izlemjam - nekāpt pašā virsotnē pie krusta, lai gan iespēja laba – rindā nebūtu jāstāv. Bet saprotot spēkus un iespējas - 20 minūtes kāpiens pa zilo trasi un tas pats atpakaļ (lai arī gals šķiet ar roku aizsniedzams), uzēdam un dodamies lejā uz pilsētu pa zilo trasi. Kāpjot augšā pa sarkano izlemjam, ka atpakaļ gribam pa citu :)  Pulkstens rāda pāri sešiem vakarā un dikti negribas pa tumsu kalnos. Lejā tikt arī vismaz 2 stundas vajag. Šķiet, ka augšā kāpt bija viegāk :D Ceļš dikti akmeņains ar mazajiem akmeņiem un nemaz tik ātri neiet. Bērns ar jau pagurst. Nokāpjot, izrādās, ka mums līdz viesnīcai vēl stunda ko iet. Pa ceļam pamanam, ka tikt augstākā virsotnē - Kasprowy wierch var uzrāpties pa zaļo trasi. Nu ko, vēl viens iemesls atgriezties un tikt tur augšā!
Bet šobrīd pēc šī kāpiena un gājiena pašiem kājas sāp, bērnam vēl trakāk + neoma jau parādās. Un ēst gribas neiedomājami. Visiem. Konfektes jau apnikušās. Ejam uz pilsētu meklēt ēstuvi. Īsti negribas vakariņot naktsmītnes kafejnīcā, bet, ja citu neatradīsim - būs OK arī tur. Karte uzrāda, ka mums līdz naktsmītnei ir stunda gājiena, kas ir paši, paši smagākie noietie kilometri šodien.
Izrādās, ka mūsu ceļš ved gar slēpošanas tramplīna trasi. Tātad, tas skaitās redzēts :D Klāt neejam – gribas ēst un iet maksimāli mazāk. Pirmo ēstuvi izbrāķē Arturs, nākamo es. Un tad minūtes 20 līdz viesnīcai ieraugām tādu, kur esam ar mieru abi iet iekšā. Izvēle super! Cenas vidējas, bet porcijas ekstra lielas. Bērns paņem pankūkas ar sieru un ir sajūsmā (beidzot), Arturs paņem kaut kādu gaļu, kas ar izrādās ļoti laba + klāt izcilas marinētas bietes. Es izvēlos veģetāro (neesmu veģetāriete, bet gaļu negribējās). Vai nu es izskatos nedēļu neēdusi vai domā, ka bez gaļas nav ēšanas, mana porcija ir milzīga! Divas ceptas olas, grillēti kartupeļi, tvaicēti brokoļi, vārīti burkāni un puķkāposti, trīs veidu salāti, garnējums un pats garšīgākais, ko es diemžēl tikai nogaršoju, lai uzzinātu kas tas ir – panētas sēņu cepurītes (es sēnes neēdu - veselības apsvērumi). Tās bija visu ēdienu nagla arī Artura skatījumā (viņš dabūja abas cepurītes). Enerģija uzņemta, atpūta ar bija. Beidzot spēks aizdoties uz viesnīcu. Izrādās, mūsu naktsmītnes ēstuve ir ciet jau deviņos - mēs nepaspētu un nāktos istabiņā smērēt maizītes un kārtīgu ēšanu atstāt brokastīm. Tagad tik jāiztīra zobi, gultā iekšā un viss! Visu pārējo rīt no rīta :)