Oktobris ir populārāko siltās sezonas skriešanas seriālu noslēdzošais mēnesis. Šogad man aktuālais ir Stirnu buks, par ko esmu sajūsmā! :)
Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, piektdienu ņēmām brīvu, aizvedām bērnu pie Omes (jo šoreiz mūsu skrējiena laikā nebija uzticamas personas, kura pieskatītu puiku) un devāmies ekskursijā pa Latviju virzienā uz mērķi - Valmiera. Pirms tam interneta dzīlēs papētot, ko ir vērts pa ceļam apskatīt.
Pirmais pieturas punkts - Ieriķu dzirnavas. Kārtējā vieta, kur atgriezties kopā ar bērnu un gada siltākājā periodā, vai vismaz tad, kad koku lapas sāk krāsoties rudens noskaņās. Lēnas pastaigas laikā pa speciāli ierīkotu taciņu gar Melderupes līkumiem ir jāmēģina pamanīt 14 akmens sejiņas. Šķiet, ka mums izdevās! Šis uzdevums droši vien tika izveidots, lai tiem, kuriem mierīga pastaiga un dabas baudīšana nav pati iecienītākā atpūtas metode, tomēr būtu ar mieru doties līdzi tiem, kuriem tas tā ir :) Neliels azarts jebkurā gadījumā :) Pat neskatoties uz to, ka laikapstākļi nebija paši tīkamākie, bet par laimi, bija sauss, pastaiga arī oktobra nogalē, kad koku lapas ar krāsām vairs nepriecē un debesis ir pelēkas - pastaigas vieta burvīga. Bērni noteikti novērtētu dzīvniekus un putnus, ko sastapām pa ceļam (ne īstus gan)
Un nākamais pieturas punkts, ko izrādās esam redzējuši tikai bildēs - Zvārtes iezis. Braucot pēc norādēm, pirmā pieturvieta ir Amatas takas skatu laukums. Pastāvējām, padomājām un nolēmām siltākā gadalaikā iziet pārgājienu pa taku līdz pat Zvārtes iezim un varbūt vēl vairāk (7 km), bet pagaidām uzticēsimies Vaze un mēģināsim tikt tuvāk ar auto. Kas, protams, arī izdodas. Atrodas labiekārtota vieta ar stāvlaukumu automašīnām un autobusiem un pats iezis tikai pārsimts metru attālumā. Apskatījuši iezi no apakšas, devāmies pāri tiltiņam un pa Meža Mātes taku devāmies uz skatu laukumu augstāk un tad pa trepēm lejā (neliels aplītis).
Tālāk jau kurss tika uzņemts uz Cēsim, kur paredzēta pastaiga pa pilsētu, vakariņas un miegs.
Cēsis šķiet tāda neliela, mierīga pilsētiņa. Vēsturiskais centrs ir kaut kas varen burvīgs! Šķiet izstaigājām krustu šķērsu. Šauras ieliņas, ietves vēl šaurākas, mīlīgas mājas ar ne baltiem plastmasas logiem! Un tie lukturīši pie mājām! Tik forša noskaņa! Bijām ļoti pārsteigti, ka jau ar tumsas iestāšanos - pat pirms septiņiem vakarā, viss kļūst kluss un tukšs. Vienu brīdi pat kļuva visai neomulīgi staigāt, jo bijām vienīgi pa visu ielu cik vien var redzēt. Bet tā tak piektdiena! Ļoti iespējams, ka tas tikai vēsturiskajā centrā, bet tālāk mēs nebijām.
Nākamo rītu iesākām ar kafijas veikala (kafijas baudītavas) vietu Cēsīs, par ko Arturs bija lasījis labas atsauksmes - Melnais gulbis. Visnotaļ iesakām! Latte un kafija ar putukrējumu (tiešām nezinu kāpēc izvēlējos tādu, jo bija pieejama arī mana iecienītā izvēle - balta kafija), bet ņammmā! Tiešām ļoti garšīga kafija. Un barista (šķiet, ka arī īpašnieks) ļoti komunikabls un foršs. Pat caurbraucot Cēsīm ir vērts piestāt, parunāties un padzert kafiju! Labākā kafija, kas baudīta pēdējā laikā. Pēc tam izložņājām Cēsu pilsdrupas un izstaigājām Cēsu Jaunas pils tūristiem atvēlētos gaiteņus.Tur nekas pārāk piebilstams nav :)
Un tad jau jāsēžas mašīnā un jāstūrē uz Valmieras pusi.
Pa ceļam gan vēl piestājām Lielajā Ellītē. Šeit apskate īsa un ātra. Šis punkts vairāk bija ķeksītim, ka ir būts. Protams, objekts interesants un prieks, ka tiek uzturēts, bet daudzas reizes braukt un skatīties nebūs interesanti. Ar bērnu gan vajadzēs atbraukt kādreiz.
Un tad jau klāt Valmiera. Skrējiens ļoti labs! Nedaudz prieku sabojāja gara rinda, lai tiktu cauri vienam no trases posmiem, kas arī manījās Endomondo grafikā, bet kopumā laiks uz kilometru bija stabili zem 6 minūtēm (izņemot to sabremzēšanās posmu), kas mani ļoooti priecē! Nebija paŗāk reljefaini, bet nedaudz vairāk par Mākoņkalna īso trasi bija gan. Finišā dabūju ļoti skaistu medaļu - spīdīgi zeltainu vāveri. Šī gada uzstādījums savākt visas smukās vāveres tika sasniegts! :) Un par to ir liels gandarījums. Protams, salīdzinoši ar pagājušā gada pusmaratonu šie 5 km vai nedaudz vairāk nav ievērojams attālums, tomēr sajūta par pabeigtu seriālu ir forša! Nākamajam gadam gan jāgatavojas skriet zaķa distanci (jākrāj nākamais līmenis :D) Bet tur gan vajag nedaudz treniņu :)
Skrējienu sezonas noslēgumu devāmies nosvinēt Valmierā. Patiesībā devāmies ēstuves meklējumos pēc skrējiena. Putra, ko var dabūt uz ēdināšanas talonu ir pavisam neslikta (pat ļoti laba), tomēr gribas nedaudz paklīst pa pilsētu un sameklēt foršas vietas. Tā nu virzījāmies nedaudz tālāk no sacensību centra, jo šķita, ka pašas tuvākās vietas būs pilnas un nonācām pie restorāna Parks. Interjers patīkams un neuzbāzīgs, mūzika arī pieņemama. Šķiet, ka uz izkārtnes bija rakstīts kaut kas ar džezu saistīts, tomēr tā mūzika, vismaz manuprāt, šim stilam īsti neatbilda. Iekārtojāmies pie galdiņa un saņēmām ēdienkarti. Saturs radīja nelielu vilšanās sajūtu, jo bija grūti izvēlēties un nebija nekas tāds, kas tiešām piesaistītu uzmanību, jo ēdieni tādi neinteresanti (Kijevas kotlete, piem.). Pasūtīju buljona zupu, Kijevas kotleti un laima kūku. Kad tiku pie ēšanas, manas domas strauji mainījās uz labo pusi! Zupa perfektā sālījumā (ikdienā sāli daudz nelietojam, tāpēc nākas vilties bieži vien) un kopā ar maizi un zaļumu sviestu - perfekta saderība! Kijevas kotlete ar sinepju mērci bija nākošais pārsteigums - es sinepes nemīlu, bet šī mērce reizē gan garšoja pēc sinepēm, gan tā kā ne īsti. Kārtējais plusiņš :) Bet, kad tikām pie laima siera kūkas gabaliņa - uhhhh! Dodu 10 balles! Par kafiju gan jāteic, ka Cēsu Melnajā gulbī bija labāka :) Lasot atsauksmes iekš facebook (pēc apmeklējuma), izskatās ka viss ir atkarīgs no pavāra - ir arī diezgan bēdīgas atsauksmes, bet mēs esam sajūsmā!
