svētdiena, 2018. gada 13. maijs

Maijs

Ar kolēģiem pie pusdienām iesmējām - maijā ir lieliski laikapstākļi un tad sākas atvaļinājumu laiks. Maija sākumā izmantojām iespēju paņemt divas atvaļinājuma dienas, bet atpūsties  četras reizes vairāk dienas. Paspējām aizbraukt līdz Ventspilij (iepriekšējais raksts), apdarīt iekrātos darbus mājās (arī dzīvoklī nav pilnīga bezdarbība), aizbraukt palīdzēt radiem apdarīt darbus un pavadīt laiku kopā. Maija sākumā facebook pamanīju reklāmu no Bliss Gelato, ka Siguldas stādu parādē varēšot nogaršot viņu kūku (pēc mūsdienu labākajām tradīcijām - bez cukura, bez laktozes, bez glutēna). Sapratu, ka re kur iemesls aizbraukt uz Siguldu! Un pēc tam uztaisīt pastaigu pa Mālpilī atrodamo dabas taku gar Mergupi, kas pēdējās dienās reklamēta interneta plašumos.
Tad nu 4.05 cēlāmies laicīgi (priekš brīvdienas) un devāmies uz Siguldu, lai ap deviņiem no rīta jau būtu stādu parādē. Ar domu - nopirkt pa gelato un doties tālāk uz Mālpili. Ierodoties tik agri jau bija problēma atrast labu (tuvu pie tirgus/stādu parādes) vietiņu, kur novietot auto, tāpēc apstājāmies pie stacijas un devāmies kājām (nav nemaz tik tālu līdz Siguldas svētku laukumam). Apgājām riņķus trīs pa to stādu parādi, bet gelato neatradām :( Es sabēdājos. Bet ko nu darīt, ja nav - tad nav. Devāmies atpakaļ uz mašīnu un pirms doties uz Mālpili, iegriezāmies divās kafejnīcās/konditorejās turpat pie stacijas, lai sagatavotos gājienam. Viena bija Biskvīts, kur es noteikti gribu atgriezties - tur ir lieliskas sviestmaizes! Pirms tam gan bijām iegājuši vienā no blakus esošajām, kur iepirkām bulciņas (zinātu par Biskvītu, nebūtu gājuši). Nebija slikti un bulciņas arī garšīgas, bet nosaukumu neatceros. Un, kad jau sēdāmies mašīnā doties prom no Siguldas, saņēmu ziņu no Bliss Gelato par to, ka viņi ir Stādu parādē un kur aptuveni meklēt. Piegājiens Nr. 2 :) Šoreiz atradu. Diemžēl tā kūka pieejama nebija (laikam nesapratu viņu facebook ierakstu), bet gelato iegādāju un biju priecīga. No šokolādes, kafijas un mango vislabāk man un Robertam garšoja mango, bet Arturam kafijas. Šokolādes gelato mums visiem šķita par šokolādīgu (vai tā vispār var būt? Vecums (mums)? :D)  
Pēc tam atgriezāmies pie dienas pamatplāna - Mālpils un dabas taka. Iepriekš jau paspējām izpētīt, ka taku visērtāk ir atrast no Mālpils evaņģēliski luteriskās baznīcas puses, kur arī atstājām auto. Tiešām - norāde uz taku ir ieraugāma un gājiens var sākties. Pārejot pāri upei, nogriezāmies pa labi. Pēc kādiem simts metriem (nu, varbūt nedaudz tālāk), taka pēkšņi izbeidzas un sākas privātīpašums. OK. Griežamies apkārt un turpinām pretējā virzienā. Uz otru pusi taka ir garāka. Diemžēl visas informatīvās zīmes ir novāktas (vai klusi nozudušas), jo redzami tikai tukši informatīvie stabiņi, tāpēc papildus izziņas vietā vienkārši baudām skatus upes lokos. Kājāmgājējiem taka ir labi iekārtota. Ar velo vai bērnu ratiņiem - nav piemērota.
Mālpils baznīca. Pavisam netālu novietojām auto un devāmies takā.

Vārti uz estrādi. Takas sākums blakus

Lejā, pāri tiltam un sākām iet pa labi. Tālu netikām :D


Šitāda taka ir, ja no tilta griež pa labi



Pavasaris!


Pavisam citāda ir no tilta uz otru pusi




Pauzīte




Te var redzēt maršrutu.



Varenais ozols










Šajā virzienā taka beidzas pie Oto Skulmes dižozola. Varens koks! Tomēr, kaut kā nejutās, ka būtu noieti vairāk kā 6 km, kas tika minēti dabas takas aprakstos. Vai tas ir domāts ejot uz priekšu un atpakaļ? Pie ozola nolēmām, ka atpakaļ pa to pašu ceļu iet nav pārāk interesanti (tāpēc man labāk patīk apļveida takas), tāpēc devāmies pa normālu valsts/pašvaldības ceļu uz Mālpili un baznīcu, kur atstājām auto. Tur gan sanāca iziet palielu līkumu un nedaudz pamaldīties, jo Arturs nenoticēja manam teiktajam, ka ir jānogriež pa kreisi (bijām pāris minūšu attālumā no auto). Tā vietā aizgājām taisni un uztaisījām minūšu 20 garu līkumu. Toties izstaigājāmies pa Mālpils parku :)  Un kopā salasījām nedaudz virs 7 km. Nu nesanāk 6+ km taka, ja vien mēs kaut kur neesam pamatīgi saīsinājuši.
Un jā, Stirnu Buku nācās vērot no malas, jo ejot gar Mergupi, izskatās, ka būšu samocījusi kāju. Par to gan man visai paliels kreņķis un bēda vēl šodien.