Jūnijs pusē

Tas ir kā ar celšanos no rīta - jau ceļos, tik uz 5 sek aizvēršu acis un kad atver - pagājusi pusstunda! Tā arī ar blogu. Skat, jau gandrīz mēnesis apkārt kopš pēdējā ieraksta, lai gan diezgan bieži ir domāts par to, ka tas vai šis ir jāieraksta. Tik nesanāk ieslēgt datoru, jo ir citas prioritātes :) 

Jūnijs vispār tāds aktīvs mēnesis līdz šim ir sanācis. Sāku tīt filmu atpakaļ un secinu, ka daži pasākumi patiesībā notika pavisam nesen, bet šķiet jau kādu mēnesi atpakaļ. 

Jūnija sākumā kolēģis šogad ar uzrīkoja pikniku - tāds projekta saliedēšanās pasākums (nākamgad jātaisa oficiāli caur vadību ar finansējumu :D ). Šoreiz ar nopietnu aktivitāti - foto orientēšanos pa Ikšķili. Visu cieņu maršruta veidotājiem! Man jau no dabas šādi pasākumi patīk, bet šoreiz pat noorganizēts pa nopietno un ar balvām :) Manai komandai otrā vieta! 

Pēc tam izbraucu Rīgu velovietas.lv izaicinājumā. Kam ir vēlme izbraukāt ar velo pa dažiem Rīgas rajoniem - vēl var paspēt :) Man patika. Atradu burvīgu vietu atpūtai ar ģimeni - Bābelītes ezers. Nebiju tur bijusi gadus 10! Ievērojami izmainījies uz labo pusi. Zemāk arī dažas insta bildes. Selfijus taisīt neprotu :D 

Nākošajā nedēļas nogalē notika Uzņēmēju sporta spēles. Tāds vis - Latvijas pasākums. Arī izdevās pasportot. Uzņēmuma komanda gan neguva godalgotu vietu kopvērtējumā, bet diena tika pavadīta kvalitatīvi un daudz sausāk nekā tai laikā Rīgā :D Tik bērnam neliela bēda, ka kamēr tika līdz atrakcijām - visas jau novāktas. Tā kā mes (vecāki) aktīvi sportojām, tad bērns bija visur līdzi un kamēr sports nebija beidzies, bērns uz izklaidēm netika (nebūtu ar mieru pats tusēt pa radošajām aktivitātēm). Un tad vēl bērna māsīcas jubileja, kur sanāca noķert dažus labus fotokadrus (kas pašai patīk un priecē). 

Papildus - ikdienā pārvietojos ar velo. Šodien gan nākas izmantot sabiedrisko transportu, jo mans bērītis gaida plāksteri/us vai jaunu riepu (atkarībā no tā cik slikti izskatīsies, kad izpētīs) un nelielu apkopi - pilnīgi raud, lai nomazgā un ieeļļo. Tad nu tas man atsevišķs piedzīvojums, jo vairāk par parastu riepu piepumpēšanu 15 gadus atpakaļ nekas nav darīts. Līdz šim viss super! Tomēr izskatās, ka stiklos/naglās/sunczinkur ir sanācis iebraukt un tas nav palicis bez sekām. Būs jāapgūst šitās prasmes pašai. Ne katru reizi varēs dabūt kolēģus, kas izlīdzēsies un aizdos rīkus, plāksterus un salabos un atteiksies no alus :D . Skatījos un secināju, ka pati netiktu galā (diemžēl). Bet visā ir sava jautrība - arī mēģinājums tikt uz mājām uzpumpējot riepu katrā Statoil, kas pa ceļam. (Man ir forši kolēģi :) )
Toties pastaiga ir laba lieta un pa ceļam pamanās dažādi smukumi. Tas, ka mājupceļš ir ~ 10 km un laika ziņā tas ir ap 1h20min, ja iet pavisam nesteidzīgi, nav nekas traks Ir forši!

Nav jau protams nekas tāāds, bet patīkami redzēt endomondo maijā notērētās 7620 kcal un jūnijā jau 6880 kcal.Tās protams endomondo aprēķinātās :) Tomēr redzams, ka vismaz kaut kas notiek. Pagājušo gadu max bija 7871, kas bija jūlijā. Protams, ka šis cipars ir nekas salīdzinot ar to, kāds varētu būt! Pieteicos Stenders izaicinājumam (Endomondo challenge) - tur citas dāmas pa dažām dienām savāc lielāku kaloriju patēriņu kā es pa visu mēnesi. Bet man ir labi :) Pa lielam jau sanāk slinkot. Ar velo uz darbu un mājās, skriet tikai pasākumos - tāpēc Stirnu Buks tikai 5 km distance - lai tā pa mierīgo. Staigāšanu reti kad veicu ar ieslēgtu endomondo. Mājās vingroju reti un neregulāri (a vajadzētu kā reiz otrādi, jo darbs ta sēdošs un vēl pie datora). 

Jā, visas bildes no telefona. Vēl viena joma kur slinkoju (a vajadzētu pastrādāt čaklāk). Nesen saņēmu ziņu, ka dažas manas bildes tiks iekļautas Rogovkas ziemas pastkaršu kolekcijā :) Gan jau palielīšos, kad atsūtīs kādu bildīti kā tas izskatās :)

Un arā ir silti

Dažādi

Burts aiz burta

Man patīk rakstīt. Ne ar roku. To jau es esmu diezgan atmācījusies (ak, mūsdienu datorlaikmets), bet bakstīt burtiņus klaviatūrā. Šķiet, ka būtu gatava grāmatu sarakstīt, lai tik tās domas raisītos un sietos un piņķerētos un lidotu. Lai arī cik burvīgi ir saņemt roku rakstītus apsveikumus vai vēstules, tomēr no manis, vismaz pagaidām, diez vai kāds saņems. Mans rokraksts nekad nav bijis tas skaistākais, lasāmākais, vienādākais. Katram teikumam savs slīpums un stils :D Tāpēc priecājos par tehnoloģijām, ka rezultāts vienmēr ir baudāms – fonts un izmērs atšķiras tikai tad, ja tā ir iecerēts un viss teksts ir smukās līdzenās līnijās. Un tas man patīk vislabāk. Pēdējā laikā (vairāk iepazīstot sevi) arvien vairāk sevī saskatu pedanti un kārtības un režīma mīlētāju. Un šajā procesā atklāju jaunas nianses tam, kas jādara, lai justos labāk un dabūtu sajūtu, ka dzīvoju arvien pilnvērtīgāk un izbaudu/ izmantoju dzīves piedāvātās iespējas. Profesionālajā jomā ir nedaudz pamainījušies darāmie darbi un no konkrētuma nākas mazliet aizplūst un darāmos darbus censties uzrakstīt ne konspektīvi un konkrēti piecos vārdos vai teikumos, bet tā, lai saprotams ir arī citiem. Un vēl kādu teikumu pa virsu, lai smukāk un skaidrāk. Kopš universitātes pabeigšanas bija beigusies arī nepieciešamība rakstīt. Un to jūt. Lai gan nu jau kļūst labāk. Jūtu, ka atraisīšanās notiek un teksti sāk plūst. Un jūtu, ka tā man ir tāā pietrūcis.  Pilnīgi izbaudu procesu. Piesakos kādam rakstniekam ar roku uzrakstītu grāmatu pārrakstīt J Lai tik rokraksts saprotams un fakti nav jāpārbauda.  Tas man būtu tādas kā meditācijas vietā. Ja neviens nepieteiksies, būs vien maniem lasītājiem/ skatītājiem lasīt manus tekstus. Kas nu nāks ārā.

Šķiet, ka tas bija žurnāls Una, kur Igo intervijā atgādināja (ja vien tagad kaut ko neputroju) – lai sasniegtu profesionalitāti (vai vērā ņemamu līmeni) jebkurā jomā/ darbā, tas ir jādara katru dienu vismaz 3 stundas 5 gadu garumā. Tas ir tā pa nopietno, vai ne? Ja es katru dienu rakstītu vismaz trīs stundas, tad pēc dažiem mēnešiem, to visu izprintējot, iegūtu biezu grāmatu ar neveiksmīgiem vārdu savārstījumiem. Bet kas tā būtu par meditāciju! No manis plūstu miers un apkārt lidotu eņģelīši :D Tas ar sarkasmu, protams. Tomēr jāmēģina atrast laiks darīt to, kas patīk, ko vajag, lai justos labi (ja vien tas kādā veidā nesāpina citus). Kaut pa pusstundiņai dienā. Attīstīt sevi un justies labi.  

Pelēkā akmens zīmes

Singhs Indian Restaurant & Bar

Pirms daudziem mēnešiem bijām nolēmuši, ka reizi mēnesī vajadzētu saņemties un divatā doties paēst ārpus mājas kādā interesantā vietiņā. Veltīt laiku attiecībām. Tas gan ir vieglāk izdomājams nekā izdarāms, ja iespējamās bērna aukles vai nu atrodas diezgan patālu vai nākamajā dienā ir jādodas uz darbu un negribas traucēt cilvēkam atpūsties. Negribas arī lieku reizi uzbāzties. Un, arī biežākais iemesls - vienkārši ikdienas ritmā aizmirstas. 

Izmantojot iespēju, ka bērns atpūšas pie Omes, mēs devāmies iemēģināt indiešu virtuvi Rīgā. Izrādās, ka ir pat vairākas iespējas. Šoreiz palikām pie Singhs Restaurant. Lai arī viņiem web lapa nav bagātīga, pats galvenais tur ir atrodams - meņu. 

Protams, pirms došanās salasījāmies atsauksmes, lai zinām ar ko rēķināties. Pavīdēja frāze, ka porcijas esot mazas. Ok, nu tad pasūtīsim klāt arī uzkodas un gan jau būs labi. Ne ta pieēsties ejam. Rezultātā - lai arī neesam nekādi ēdāji- knābātāji, tomēr visu apēst nespējām. Bet - ne mēs pirmie tādi, tāpēc restorāns piedāvā paņemt līdzi to, ko neizdevās pieveikt uz vietas. :) Tātad - porcijas ir lielas. Nākamreiz ņemsim vienu pamatēdienu + rīsus + maizi un, ja nu tiešām būsim izsalkuši, tad arī uzkodu. Bet visu kā vienai personai. Tad cerība arī notiesāt :D Jārēķinās, ka ēdiens nav tik maigs kā ierasts. Man pat minimālākais iespējamais asums šķita par traku, bet, ja pasūtīto ēdienu sajauc ar rīsiem (starp citu, ļoti garšīgi un noteikti iesaku ņemt), tad ir pieņemami. Ļoti patika, ka ēdienus pasniedz nevis kā porciju, bet uz šķīvja (uzkodas) vai bļodiņās  (pamatēdiens) un katrs tad liek uz sava šķīvja. Tas radīja tādu foršu sajūtu un nebija klusiņām jāčiepj pagaršot no blakussēdētāja šķīvja (man vienmēr gribas nogaršot kaut ko jaunu/ savādāku). Tas, ko varu no savas puses ieteikt - no uzkodām lielisks/a ir AJWAIN PANEER PAKORA jebšu Indijas siera uzkoda; no piedevām - JEERA MATTAR RĪSI (pirmo reizi ēdu tik garšīgus rīsus) un SIERA NAAN (kviešu maize pildīta ar sieru).  Vēl ļoti gribas uzteikt viesmīļus. Jūtas, ka pie servisa ir piestrādāts jau tad, kad zvanīju rezervēt galdiņu, gan uz vietas restorānā. 

Interjers, vismaz pirmajā stāvā, neuzkrītošs. Mūzika mierīga un uz nerviem nespēlē. Otrais stāvs esot iespaidīgāks, bet tur mēs šoreiz nebijām. 

Nu jau kādu brīdi gribējās ierakstīt atsaukmi par apaviem. Tāpēc ka esmu sajūsmā! :)

Tie ir VivoBareFoot  apavi. Iegādāti tepat LV - sajust.lv veikaliņā. 

Par firmu Vivobarefoot jau biju dzirdējusi iepriekš, bet nebiju sevi pietiekoši ieinteresējusi, lai papētītu sīkāk un kaut ko iegādātos. Tad manā fabula.im telefonbibliotēkā nonāca grāmata Dzimuši lai skrietu. Grāmata interesanta un motivējoša, lai vismaz mēģinātu lieku reizi izkustināt dupsi un atrauties no krāsainajiem ekrāniem (TV, dators, telefons...) Un radīja interesi par šāda veida apaviem. Grāmatas izlasīšana sakrita ar brīdi, kad Sajust.lv piedāvāja šiem apaviem atlaides. Aizbraucu, uzmērīju un sapratu, ka ir vērts pamēģināt. Sāku ar ikdienas staigāšanu un reizumis izbraucu ar velo. Lai gan apavi ir nedaudz platāki kā ierasts, tas netraucē braukt ar velo un nerada diskomfortu pēdām. Tieši pretēji - apavi ir neiedomājami ērti, elpojoši (par to var pārliecināties pastaigājot pa sausām smiltīm - pēdas būs noputējušas :D ) un pēdām ir komfortabli visas dienas garumā. 

Nākamais solis bija pamēģināt skriet. Biju plānojusi kādus 5km lēnā tempā (trenēt bāzi) - tomēr asfalts un zoles plānas. Pēc 5km secināju, ka viss ir pat ļoti labi, skriet ir viegli, ceļgali jūtas labi un spēka pietiek. Tā nu notipināju (tomēr bāzes treniņš) 10 km. Rezultātā dabūju tikai nedaudz sajust apakšstilba muskuļus, kas, manuprāt, pie skriešanas ir pilnīgi normāli. Asfalts nejutās traucēklis. Iespējams, skrienot ātri būtu cits viedoklis, to ievērtēšu drīzumā. 

Šajos apavos mierīgā tempā pieviecu arī Stirnu buka Vāveres distanci. Secinājums - priekš manis der arī dabas takām :)

Skriešana - šoreiz pa takām

Jipīī jēē! Oficiālā skriešanas sezona ir atklāta! Vakar (16.04) Riekstkalnā piedalījos savā pirmajā Stirnu Buks skrējienā. Sāku ar iesildīšanos jebšu Vāveri. Sapratu kas tas tāds ir un to, ka jūtos gatava nākamajam līmenim :) Tie, kuri ar mani draudzējas iekš facebook noteikti redzēja manu un pārējos vāverēnu sejas pirms un pēc starta. Nu noteikti vajag pagarināt distanci! Vāvere mūs nesabiedēja! :)

Pasākums tīīk foršs! :) Pat divi kalni augšup (patiesībā vairāk, bet tie pārējie uz šo fona neskaitās :D ) šķiet tikai deva papildus sajūsmu. Un medaļas! Mī un žē, tas tas tik skaistums! 

Ak, tomēr vienu mīnusu varu pateikt - vietām bija pašauras taciņas un mūsu lielajam "vārguļu" bariņam (tie, kuri skrēja īsās distances) nācās drūzmēties un lēnlēnītēm tipināt. Bet daba ir daba... Ne jau pēkšņi lielākam ļaužu baram retinās kokus un ierīkos platākas takas. 

Burvīga vieta

Tuvojas siltais laiks, lai gan šodienas vējos tā nešķiet. Piezīmēju sev un varbūt noder arī kādam no jums - lieliska vieta atpūtai - Baložu mežs. Pirmkārt, tā ir skaista daba pavisam tuvu Rīgai. Otrkārt, mežs ir tīrs, pilns ar taciņām - piemērots nopietniem velosipēdiem vai bērnu līdzsvarniekiem, noteikti skrējējiem un ikvienam pastaigas mīļotājam. Gan jau var atrast vietiņu piknikam, tik noteikti jāsavāc pēc sevis. 

Un bērnu priekam var pameklēt svētku kadiķīti :) Tas gan skaitās meža piesārņošana, bet labāk izmantot vienu kociņu nevis katru desmito pa visu mežu. 

Skriešana.

Ziemas sezona ir aizvadīta un pavasaris ir klāt. Vakar notika jau pirmais Skrien Latvija posms Rēzeknē (nākamais jau pēc dažām nedēļām tepatās - Biķernieku trasē). Pati Rēzeknē nebiju, bet šīs sacensības uzskatu par tādu kā sezonas atklāšanu. Vismaz skatoties kalendārā. Tūlīt jau būs iespēja skriet dažādos pasākumos katru nedēļas nogali, ja vien vēlme un varēšana. Re kur var ieskatīties kalendārā. Man oficiālā skriešanas sezona sāksies nākamajās brīvdienās, jo plānots iemēgināt Stirnu buku. Un tad jau sāksies arī Izskrien Rīgu un Rīgas lielākais skriešanas pasākums  - Lattelecom Rīgas maratons. 

Tiekamies trasē! :)