Polija. Diena 5 - 30.06

Šī ir Polijas tūrisma gandrīz nesezonas pēdējā dienā, kas nozīmē, ka atlikušo vasaru cenas būs augstākas visam. Mums šī ir pēdējā plānotā ceļojuma diena un pēdējā diena Zakopanē. Ko tālāk - vēl jādomā. 

Rīts Zakopanē iesākās visai cerīgi - silta nakts, ap septiņiem no rīta saulīte. Tā kā brokastis paredzētas tikai deviņos - pārējie guļ. Es izmantoju laiku piekārtot drēbes un nedaudz pieķerties rakstīšanai. Apmēram pēc pusstundas kļūst nedaudz tumšāks. Atkal savelkas tumšāki mākoņi un ir skaidrs, ka arī šodien bez lietus neiztiks. Izskatās, ka tas, kur turpināsim ceļu būs atkarīgs nevis no apskates objektiem, bet no tā, kur tas lietus nav :D

Brokastis izrādās visai vidējas. Nekas īpašs. Viena siera šķēle, dažas gaļas šķēles, piektā daļa tomāta, piecas gurķa šķēles, omlete un kafija/tēja. Grūti nosaukt par bagātīgām kā tas pieminēts booking :) Šodienas plāns ir Gubalowka. Tumšie mākoņi mus nebiedē - vakar jau izmirkām. Ieliekam jakas somā un aiziet! Aizejam līdz stacijai, kur startē/finišē funikulieris un izlemjam, ka gribam kāpt augšā nevis uzviziāties (taupīsim). Izpalīdzīgs stacijas darbinieks parāda mums ceļu uz taku, kur arī dodamies. Ūuuu – izrādās apzīmēta kā melnā taka. Tam pārāk lielu uzmanību nepievēršam – dodamies tik uz priekšu. Nav tik traki tā trase. Augstums ar tak nav tas lielākais. Endomondo uzrāda, ka 2 km gājām kādas 40 minūtes. Jā, viegli nebija. Vietām. Bērns gan pārsteidza. Šķiet, ka šitādas atrakcijas viņam patīk. Ja vakar ejot pa salīdzinoši līdzenu gabalu uz/no Morskie oko, dabūjām dzirdēt čīkstēšanu, tad te uzrāpās priecīgs. Izrādās, ka tur augšā kārtīga iepirkšanās iela izveidota, tāpēc puika dabū saldējumu :) . OK, bizness... Atpakaļ gan izlemjam braukt ar pacēlāju. Jātaupa spēki, jo izlemjam, ka laika daudz, laikastākļi normāli, tāpēc dosimies uz Gievontu! Šo virsotnes apmekējumu mums ierosināja bērns. Parādījām - re kur paskaties - kalns ar krustu galā! Uzprasījāmies :D Dabūjām pretī - gribu tur uzkāpt! Nu ja grib - tad jādodas :) Braukšana lejā ar pacēlāju ir pareiza izvēle – bērns sajūsmā. Mēs ar! :) Nedaudz gan bailīgi, toties prieks, ka bērnam prieks un sajūsma!

Lejā iekš tūrisma informācijas centra dabūjam kalnu taku karti, cukerņas (konditoreja) Samanta (iesākam) uzņemam cukuru un čāpojam uz Gievontu. Izrādās, ka vienas no taku sākumiem ir visai netālu no mūsu viesnīcas – burtiski ielas galā. Ak, tad nu skaidrs, kur devās visi tie tūristi, kuri no rīta devās mums pretējā virzienā. Kopumā gan izskatās, ka mums bija pareize pieeja doties uz virsotni nedaudz vēlāk, jo trase (sarkanā) ir visai tukša. Kāpiens gan nav tas vieglākais, toties ir interesants, bet piecgadnieks (gandrīz sešgadnieks) tiek galā ļoti labi. Vienīgais, ko pēc nelielas atpūtas izlemjam - nekāpt pašā virsotnē pie krusta, lai gan iespēja laba – rindā nebūtu jāstāv. Bet saprotot spēkus un iespējas - 20 minūtes kāpiens pa zilo trasi un tas pats atpakaļ (lai arī gals šķiet ar roku aizsniedzams), uzēdam un dodamies lejā uz pilsētu pa zilo trasi. Kāpjot augšā pa sarkano izlemjam, ka atpakaļ gribam pa citu :)  Pulkstens rāda pāri sešiem vakarā un dikti negribas pa tumsu kalnos. Lejā tikt arī vismaz 2 stundas vajag. Šķiet, ka augšā kāpt bija viegāk :D Ceļš dikti akmeņains ar mazajiem akmeņiem un nemaz tik ātri neiet. Bērns ar jau pagurst. Nokāpjot, izrādās, ka mums līdz viesnīcai vēl stunda ko iet. Pa ceļam pamanam, ka tikt augstākā virsotnē - Kasprowy wierch var uzrāpties pa zaļo trasi. Nu ko, vēl viens iemesls atgriezties un tikt tur augšā!
Bet šobrīd pēc šī kāpiena un gājiena pašiem kājas sāp, bērnam vēl trakāk + neoma jau parādās. Un ēst gribas neiedomājami. Visiem. Konfektes jau apnikušās. Ejam uz pilsētu meklēt ēstuvi. Īsti negribas vakariņot naktsmītnes kafejnīcā, bet, ja citu neatradīsim - būs OK arī tur. Karte uzrāda, ka mums līdz naktsmītnei ir stunda gājiena, kas ir paši, paši smagākie noietie kilometri šodien.
Izrādās, ka mūsu ceļš ved gar slēpošanas tramplīna trasi. Tātad, tas skaitās redzēts :D Klāt neejam – gribas ēst un iet maksimāli mazāk. Pirmo ēstuvi izbrāķē Arturs, nākamo es. Un tad minūtes 20 līdz viesnīcai ieraugām tādu, kur esam ar mieru abi iet iekšā. Izvēle super! Cenas vidējas, bet porcijas ekstra lielas. Bērns paņem pankūkas ar sieru un ir sajūsmā (beidzot), Arturs paņem kaut kādu gaļu, kas ar izrādās ļoti laba + klāt izcilas marinētas bietes. Es izvēlos veģetāro (neesmu veģetāriete, bet gaļu negribējās). Vai nu es izskatos nedēļu neēdusi vai domā, ka bez gaļas nav ēšanas, mana porcija ir milzīga! Divas ceptas olas, grillēti kartupeļi, tvaicēti brokoļi, vārīti burkāni un puķkāposti, trīs veidu salāti, garnējums un pats garšīgākais, ko es diemžēl tikai nogaršoju, lai uzzinātu kas tas ir – panētas sēņu cepurītes (es sēnes neēdu - veselības apsvērumi). Tās bija visu ēdienu nagla arī Artura skatījumā (viņš dabūja abas cepurītes). Enerģija uzņemta, atpūta ar bija. Beidzot spēks aizdoties uz viesnīcu. Izrādās, mūsu naktsmītnes ēstuve ir ciet jau deviņos - mēs nepaspētu un nāktos istabiņā smērēt maizītes un kārtīgu ēšanu atstāt brokastīm. Tagad tik jāiztīra zobi, gultā iekšā un viss! Visu pārējo rīt no rīta :)